Stāsts:
No Paragvajas līdz manam šķīvim
Kad Mirjama pārkāpa skolas slieksnim, viņa sajuta satraukumu un pat nelielu lampu drudzi.
Kā gan Latvijas skolēni uzņems manis stāstīto?
Šo pašu jautājumu viņa sev uzdeva pirms divām nedēļām, kad no Paragvajas ar lidmašīnu devās uz Latviju. Kā mazā zemniece un vienlaikus arī skolotāja vietējā skolā viņa ticēja, ka ar notiekošo viņas valstī un arī plašākā reģionā, ir vērts dalīties ar jauniešiem Eiropā. Viņa uzskatīja, ka informēšana un jaunas zināšanas ir pirmie soļi pozitīvu pārmaiņu veicināšanai pasaulē.
Visas 120 sēdvietas auditorijā bija aizņemtas. Skolēniem pat tika izdalīti papildu krēsli, lai visi interesenti varētu noklausīties viņas stāstījumā. Skolai šī bija pirmā reize, atzīmējot Pasaules pārtikas dienu – 16. oktobri, kad visā pasaulē cilvēki tiek aicināti aizdomāties par pārtikas pieejamību katram kā būtisku daļu no cilvēktiesībām.
Kad zālē iestājās klusums, viņa sāka savu uzrunu: „Mans vārds ir Mirjama. Es dzīvoju Paragvajā, Latīņamerikas valstī. Es šeit esmu, lai uzrunātu jūs par problēmu, kas skar gan mani, gan manu valsti, gan visu Latīņameriku. Šai problēmai ir vārds un tas ir S-O-J-A“.
Mirjama auditorijai parādīja fotoattēlu. Tas bija uzņemts no gaisa. Tā vienā pusē zaļoja mežs, bet otrā liels lauks. Viņa turpināja savu stāstījumu: „Šobrīd vietā, kur es dzīvoju, lielāko daļu lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību aizņem sojas plantācijas. Visi lielie mežu masīvi ir tikuši izcirsti, lai atbrīvotu vietu jaunām sojas plantācijām. Tas pats notiek Brazīlijā, pat Amazones lietusmežos. Kad mums vēl bija meži, pie mums nebija arī tāda svelme kā pašreiz, jo meži palīdzēja novadīt gaisā mitrumu. Šis ekosistēmu mehānisms vairs nevar
funkcionēt, jo meža vairāk nav. Bet vēl ļaunāka ir situācija ar lidmašīnām.“
Kāds pacēla roku: „Vai tad sojas pupiņas netiek audzētas cilvēkiem? Kas tad tās apēd?“
Vai gribi zināt, kā stāsts beidzas? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte”, kur ne atradīsi ne tikai sižeta atrisinājumu, bet arī iedvesmojošus jautājumus, atbildīgus padomus, noderīgus resursus un vēl daudz ko citu!
Lauksaimniecības lidmašīna izsmidzina pesticīdus sojas pupiņu laukā. (Photo: Creative Commons)
Problēma Nr.2:
Dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa pieaugums pasaulē
Kā iespējams, ka tik vienkārša un ierasta lieta kā gaļas gabals pēkšņi ir nonācis planētas nākotnes diskusiju krustugunīs? Atbildes ir meklējamas divos virzienos. Pirmām kārtām, jāņem vērā, ka planētu apdzīvo arvien lielāks skaits cilvēku un ir sagaidāms, ka 2050. gadā mūsu būs jau 9 miljardi. Līdz ar cilvēku skaita pieaugumu, protams, palielinās arī pieprasījums pēc pārtikas. Otra vērā ņemamā tendence ir tāda, ka dzīvnieku izcelsmes produkti
(gaļa, olas un piena produkti) lēnām, bet noteikti iekaro nozīmīgāku īpatsvaru mūsu uzturā. Tam ir savas ekoloģiskās sekas, jo gaļas un piena lopkopība patērē daudz dabas resursu. Īsumā – arvien lielāks skaits cilvēku savā uzturā patērē arvien vairāk dzīvnieku izcelsmes produktu, tomēr resursu daudzums, kas nepieciešams to ražošanai, nepalielinās.
Pieprasījuma pieaugums pēc gaļas produktiem ir izteikti redzams tādās valstīs kā Ķīna, tomēr visvairāk tos patērē Eiropā, ASV un citās attīstītajās valstīs, kur arī gaļas patēriņš nesamazinās.
Lopkopības intensīva attīstība rada virkni vides problēmu. Saskaņā ar ANO vērtējumu, gaļas patēriņš ir viens no klimata pārmaiņu dzinējspēkiem un bieži vien ir saistīts ar neracionālu dabas resursu izmantošanu (ūdens resursi, zemes platības, ietekme uz ekosistēmām) vai pat noplicināšanu.
Kā gan gaļa varēja kļūt par tādu vides un klimata problēmu, kas pēc apjoma un ietekmēm pārspēj pat transporta nozari? Iemesls ir lopu audzēšanai nepieciešamās zemes platības. Un tās nav tikai ganības, jāņem vērā arī zemes platības, kas nepieciešamas lopbarības audzēšanai. Populārākās lopbarības kultūras pasaulē ir soja un kukurūza, tām nepieciešamo zemes platību ierīkošana izraisa masveida meža izciršanas. Tāpat arī jāņem vērā, ka paši dzīvnieki rada lielu daudzumu metāna – siltumnīcefektu izraisošas gāzes, kuras negatīvā ietekme uz klimata sistēmu ir trīs reizes postošāka kā oglekļa dioksīdam. Līdz ar to mazāks gaļas patēriņš ikdienas uzturā ir ļoti konkrēts veids, kā pasargāt planētas klimatu un, iespējams, tas ir vienkāršāks par citiem izaicinājumiem, piemēram, mēģinājumiem pārveidot visas civilizācijas transporta sistēmu.
Atmežošana – Brazīlijas Amazones reģionā satiekas pasaulē otrais lielākais liellopu ganāmpulks ar pasaulē lielāko lietusmežu. Lietusmežam tas ļoti kaitē. Sākumā tas tiek izcirsts, tad tur tiek ierīkotas saimniecības. Vairāk nekā 60% atmežotās zemes Brazīlijā tiek izmantoti lopkopībai. (Photo: By Pedro Biondi/ABr [CC BY 3.0 br (http://creativecommons.org/licenses/by/3.0/br/deed.en)], via Wikimedia Commons)
Gribi uzzināt vairāk? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte” un uzzini stāstus, kas slēpjas mūsu pārtikā.
