Šiba Desor (Shiba Desor) ir vides aizsardzības speciāliste no Indijas. Kā pētniece un aktiviste viņa cīnās par to mežu saglabāšanu, par kuriem rūpējas vietējie ciemati. Pēdējos gados viņa interesējas par mūžīgām attiecībām starp cilvēku un pārtiku. Nesen Šiba kopā ar diviem kolēģiem izdevusi bērnu grāmatu par atbildīgu patērēšanu, kurā aprakstīti vairāki mūsu pārtikas sistēmas un lauksaimniecības aspekti, ieskaitot graudaugu sēklas.
Raksta beigās atrodams šīs intervijas video ieraksts.
Ko Jums nozīmē graudaugu sēklas?
Sēkla ir dzīves sākums: tā ir brīnums, tā ir maģiska. Tajā ir dzīvība, tā dod cerību, ka labāki laiki nāks. No politiska skatpunkta, Indijas zemkopjiem sēklas ir galvenais neatkarības avots. Viņiem ir būtiski, lai būtu pašu audzētas graudaugu sēklas. Un Indijai vispār ir svarīgi, lai pastāvētu daudz visādu graudaugu šķirņu, sevišķi saskaroties ar problēmām, kuras izraisa klimata pārmaiņas un vides degradācija – tie ir divi faktori, kas abi vainīgi pie tā, ka pašlaik vispār nav iespējams paredzēt, kas notiks ar vidi nākamajos gados.
Mums te ir arī Jūsu jaunā grāmata. Ko tā saka par graudaugu sēklām?
Grāmatu sauc „Lai būtu ko pārgremot” (angļu val. „Something to Chew On”) un tā ir domāta bērniem. Caur komiksiem un vienkāršu tekstu cenšamies aprakstīt daudzus ar pārtiku saistītus tematus, ieskaitot vidi, veselību un ekoloģisko taisnīgumu. Tas, ko te redzat, rāda, cik svarīgi ir sēklu glābēji. Īstie sēklu glābēji – tie ir zemkopji, kas savos laukos turpina audzēt traidicionālas graudaugu šķirnes.
Jaunās grāmatas „Lai būtu ko pārgremot” („Something to Chew On”) vāks.
Ja es pareizi sapratu, Indijas zemkopjiem ir būtiski, lai nebūtu vajadzības pirkt katru gadu jaunas sēklas. Vai tas mūsdienās iespējams?
Domāju, ka ir. Daudzos šodienas Indijas zemkopības veidos tas pat nekad nav pārstājis būt iespējams. Zemkopība Indijā pastāv jau 7 000 gadus un sēklas nekad nevajadzēja pirkt no tirgotājiem. Industriālā zemkopības forma ir ļoti jauna, taču mums jau kļuvis skaidrs, ka tai ir savas problēmas – piemēram, zemkopji, kas ar to nodarbojas, bieži iekrīt parādu slazdā. Tāpēc ir svarīgi meklēt citus zemkopības veidus. Pastāv cilvēki, kas visu mūžu nodarbojušies ar tradicionālo zemkopību. Un pastāv cilvēki, kas pie tās atgriežas. Turklāt daudzi ciematu iedzīvotāji un organizāciju biedri sāk dalīties ar pieredzēm, sēklām u. tml., un tas palīdz risināt citas problēmas.
Šajā forumā visi runā par „Ēdam atbildīgi” (angļu val. „Menu for Change”, Ēdienkarte pārmaiņai). Ko tas Jūsuprāt nozīmē?
„Ēdam atbildīgi”, tas nozīmē – nevis tikai ēst, bet ēdot padomāt, kā mana maltīte saistīta ar planētu. Kā tā mani saista ar kādu nepazīstamu cilvēku otrā pasaules galā, un kā visi cilvēki ir savā starpā saistīti caur pārtiku. Domājot dziļāk, var aizskart svarīgus ekonomiskus, politiskus, sociālus un ekoloģiskus tematus.
Šiba Desor diskusijas laikā ar skolotājiem no Slovēnijas.
Vai Jūs, lūdzu, varētu mums paskaidrot, ko nozīmē Jūsu bezpeļņas organizācijas nosaukums vietējā valodā?
Mūsu organizāciju sauc „Kalpavrišs” („Kalpavrish”), tas nozīmē „vēlēšanās koks”. Par to stāsta mūsu mīti; tas ir koks, kurš izpilda cilvēku vēlēšanās. Sapņu koks.
Kas ir, vai varētu būt, „dzīvības augs” šodienas lauksaimniecībai un pārtikas sistēmai?
Mūsdienu lauksaimniecībā svarīgi ir cienīt tradicionālu, vietēju gudrību un lauksaimniecības kultūru dažādību. Lai mēs neietu tikai vienā virzienā, pārāk ātri vai pārāk intensīvi. Ir svarīgi cienīt ekoloģiski ilgtspējīgas un sociāli taisnīgas ražošanas metodes – tas ir vienīgais virziens, kurā varam doties, ja gribam, lai pārtikas sistēma izturētu visas vides pārmaiņas.
Šiba Desor semināra laikā Prāgā.
Kādi ir Jūsu organizācijas plāni nākošajām nedēļām un mēnešiem?
Mūsu organizācija cenšas risināt vairākas ar vidi saistītas problēmas. Viens no mūsu mērķiem ir atrast un realizēt alternatīvas populārām attīstības paradigmām, kuru gandrīz vienīgais uzsvars ir uz ekonomiku. Cenšamies regulāri rīkot divus seminārus ar nosaukumu „Vikalp sangam” , vienu reģionālā, otru valsts līmenī. Šajos semināros tiekas cilvēki, kas strādā visādās pozitīvās iniciatīvās un visādās jomās, un mācās viens no otra (angļu val. „cross-learning”). Pagājušomēnes rīkojām alternatīvu konferenci par pārtikas sistēmu kādas Orisas štata cilts teritorijā, kur sabrauca cilvēki no visas Indijas – gan saimnieki, gan cilvēki, kuru dzīve saistīta ar mežu, pat administratori un zinātnieki. Man tā bija lieliska pieredze un daudz tajā iemācījos.
Tad ir svarīgi runāt par to mūsdienās, kad klimats mainās un daudzu saimniecību eksistence ir apdraudēta?
Ir svarīgi runāt par to nevis tikai ar lauksaimniekiem, bet arī ar tiem patērētājiem, kas nav vienaldzīgi pret to. Diskusijai jānotiek visos līmeņos. Atsevišķas pārtikas produkcijas un patērēšanas fāzes šodien ir stingri nodalītas – lauksaimnieki, tirgotāji un patērētāji savā starpā tiekas gaužām reti, un tas nav labi, tas jāmaina. Jo viņiem visiem ir tikpat liela atbildība un tikpat lielas iespējas mainīt situāciju uz labo pusi.
