Stāsts:
Ūdens, ko mēs apēdam
Lai arī radio bija pagriezts ļoti skaļi, Džons joprojām jutās pa pusei aizmidzis, kad ienāca virtuvē. Viņa jaunākais brālis Niks laizīja medu no pirkstiem, kurus bija aplipinājis liekot medu uz maizes. Viņa pēdas kustējās mūzikas ritmā un atsitās pret sarkano mugursomu, kas atstutēta pie krēsla.
“Labrīt, Džon,” teica viņa mamma “Es redzu, ka joprojām neesi pieradis pie agrās celšanās – pēc acīm redzams, ka gribi vēl pagulēt. Bet līdz autobusam vēl 15 minūtes – nāc un paēd brokastis.”
Radio apklusa mūzika un sākās rīta ziņu pārraide.
“Ugunsgrēki Kalifornijas Dienvidos likuši vairākiem tūkstošiem cilvēku pamest savas mājas. Izsludināta evakuācija no San Markos pilsētas, kuru sedz bieza kaitīgu dūmu sega. Kopš ugunsgrēku sākuma izdeguši vismaz 30 000 hektāru meža. Ugunsdzēsēji apgalvo, ka nekad nav saskārušies ar tik spēcīgu mežu degšanu.”
“Cik daudz ir 30 000 hektāru?” prasīja Niks, ēdot savas maizītes.
“Nu, tas ir apmēram 30 000 futbola laukumu!” atbildēja Džons.
“Kā var būt, ka aizdegušies tik daudz mežu?” jautāja Niks
“Jo uguns izplatās arvien tālāk pateicoties vējam“ teica mamma.
“Un arī tāpēc, ka koki, krūmi un zāle ir ļoti sausi, tāpēc uguns izplatās vēl ātrāk,“ piebilda Džons.
Vai gribi zināt, kā stāsts beidzas? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte”, kur ne atradīsi ne tikai sižeta atrisinājumu, bet arī iedvesmojošus jautājumus, atbildīgus padomus, noderīgus resursus un vēl daudz ko citu!
Problēma Nr 6:
Pasaulē trešā daļa no pārtikas nonāk atkritumos
Milzīgs daudzums – trešā daļa pasaules
pārtikas sabojājas un tiek izmesta
atkritumos. Katru gadu attīstītajās valstīs patērētāji izmet gandrīz tikpat pārtikas (222 milj. tonnu), cik tiek saražots visā Subsahāras Āfrikā (230 milj. tonnu).16 Arī Eiropas Savienībā ik gadu atkritumos nonākošās pārtikas apjoms sasniedz 89 milj. tonnu.17 Tas nozīmē – katru nedēļu
vidēji četras no mūsu maltītēm tiek izmestas atkritumos.
Šie banāni nonāks pārtikas atkritumos, jo lielveikali atsakās tos tirgot nestandarta izmēru vai formas dēļ. (Photo: Feedback/Tristam Stuart)
Pārtikas atkritumu rašanās var likties grūti saprotama, ņemot vērā, ka citās pasaules daļās pastāv bads – mūsdienās joprojām vienam no desmit cilvēkiem nav pietiekamas pieejas pārtikai, radot bada apstākļus. Taču tas nenozīmē, ka būtu jāpievēršas šķietami vieglākajam no risinājumiem un jānodod neizlietotā pārtika bada skartajiem reģioniem. Šādi pārtikas ziedojumi nerada ilgtermiņa risinājumu, kas novērstu galvenos cēloņus pārtikas
trūkumam. Kontrasts starp pārtikas izmešanu un badu var mūs rosināt padomāt, cik ļoti mēs novērtējam pārtiku kā dzīvības pamatu un novēršam tās
izmešanu, ņemot vērā, ka tajā paša laikā citur pasaulē kādam jācieš no pārtikas trūkuma.
Bet pārtikas izmešana atkritumos liekas vēl nesaprotamāka, atceroties par pasaules resursu ierobežotību. Piemēram – 30 % no nozvejotajām zivīm nekad nenonāk līdz mūsu šķīvjiem, kaut arī globālie zivju resursi strauji izsīkst. Ja tiek izmesta trešā daļa no ēdiena, tas nozīmē, ka arī trešā daļa no degvielas, mēslojuma un ūdens ražošanas procesā tika iztērēti pilnīgi lieki. Tas nozīmē, ka mežu izciršana, augsnes pasliktināšanās un radītās CO2 emisijas, kas radušās no pārtikas ražošanas ir bijušas bezjēdzīgas. Vēl sliktāk – neapēsts ēdiens var radīt papildus piesārņojumu, ja nonāk atkritumos. Rezultātā mēs iztērējam vērtīgus resursus, lai saražotu pārtiku, kas netiek apēst un pēc tam rada vēl papildus piesārņojumu. Zemāk esošajā stāstā
varēsi uzzināt vairāk par virtuālajiem resursiem, kas slēpjas aiz mūsu pārtikas.
Zaļo pupiņu plantācija Kenijā. Kad pupiņas tiek tirgotas Eiropas patērētājiem, tad būtībā tiek “”virtuāli”” eksportēta auglīgā zeme un vietējām kopienām vērtīgie ūdens resursi. Kenijā audzētās pupiņas eksportē uz Eiropu visu cauru gadu, neskatoties uz to, ka zaļās pupiņas iespējams sezonāli audzēt arī Eiropā. (Photo: Creative Commons)
Gribi uzzināt vairāk? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte” un uzzini stāstus, kas slēpjas mūsu pārtikā.
