Stāsts:
Noslēpumainais dzīvnieks
Bija vēla pēcpusdienas stunda, kad pirmā lietus lāse uzkrita uz vaiga Terēzei.
„Ak, vai… mums ātri jāatrod vieta, kur paslēpties pirms sākas īstā vētra“
Pelēkās debesis pāršķēla spožs gaismas stars. Terēze un Jana sāka mīt pedāļus ātrāk, traucoties pa dubļaino ceļu. Nu jau lietus lija pilnā sparā un velosipēdi uz slapjā ceļa slīdēja un stiga iekšā dubļos. „Skat, varbūt varam paslēpties tur?“ Jana rādīja uz baltu ēku, kas bija redzama aiz takas pagrieziena. Kad viņas pienāca tuvāk, viņas sajuta slapja siena smaržu un saprata, ka atrodas pie kūts. Sēta bija atvērta un viņas ātri nolēca no riteņiem pie baltās ēkas un iespruka pa tuvākajām durvīm iekšā. Iekšā bija silti un zem kājām bija zemes klona grīda. Kad viņu acis pierada pie krēslas, viņas paskatījās apkārt un sastinga, nespējot noticēt, vai redz īstenību vai sapni…
“Kas tas tāds? Aita? Vai…cūka?” Jana pārsteigumā murmināja. Dažas sekundes vēlāk viņu neziņu pārtrauca dzīvnieka
izdotās rukšķošās skaņas, neatstājot vietu šaubām, tomēr nemazinot pārsteigumu.
“Cūka! Tā ir cūka!”
Brīdi vēlāk kāds ienāca kūtī. Tā bija lietusmētelī tērpusies gara auguma sieviete, kas ieraugot meitenes, viņām uzsmaidīja.
„Sveicinātas, jaunkundzes. Es redzēju, kā jūs te paslēpjaties no lietus un iedomājos, ka varbūt jūs, gaidot līdz lietus norimstas, gribēsiet tasi karstas tējas. Nāciet uz virtuvi“. Jana un Terēze labprāt pieņēma ielūgumu un sekoja kundzei uz virtuvi. Tā patīkami smaržoja pēc zāļu tējas un svaigi ceptas maizes. Viņas klusu apsēdās, cerot sagaidīt kādu paskaidrojumu par noslēpumaino aitai līdzīgo cūku, ko bija sastapušas kūtī.
„Jūs laikam esat nedaudz izbrīnītas pēc sastapšanās ar Rūbiju“ viņas vērodama ieminējās zemniece.
„Rūbiju? Vai tā sauc to … cūku?“ Terēze iejautājās.
„Jā, tā ir viņa“ sieviete pasmaidīja. „Rūbija ir Mangalicas šķirnes cūka. Tā kā tās vairāk
dzīvojas pa āru, tās, īpaši ziemā, uzaudzē biezu vilnainu kažoku, līdzīgu kā aitām. Šī suga ir ļoti reta un gandrīz bija izzudusi, tomēr tagad ir pasargāta, jo mēs Ungārijā kopš nesena laika pievēršam vairāk uzmanības to audzēšanai.
„Izzudusi suga? Jūs domājat to tā, ka tā varētu pazust pavisam? Kā tas vispār ir iespējams?“
Vai gribi zināt, kā stāsts beidzas? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte”, kur ne atradīsi ne tikai sižeta atrisinājumu, bet arī iedvesmojošus jautājumus, atbildīgus padomus, noderīgus resursus un vēl daudz ko citu!
Mangalicas šķirnes cūka. (Photo: By Nienetwiler (Own work) [CC BY 2.5 ch (http://creativecommons.org/licenses/by/2.5/ch/deed.en)], via Wikimedia Commons)
Problēma Nr.5:
Jo standartizētāka pārtika, jo vairāk daudzveidības zaudējam
Ieejot lielveikalā, mūsu skatam paveras plaukti, pārpilni ar visdažādāko pārtiku, dažreiz tā pie mums ir nonākusi no pasaules otras malas. Tas viss rada iespaidu par bagātīgu izvēli un arvien pieaugošu pārtikas produktu daudzveidību. Tomēr šāds iespaids var būt maldinošs.
Apvienoto Nāciju Organizācijas atbildīgā institūcija pārtikas un lauksaimniecības jautājumos, Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (FAO), ir secinājusi, ka, lai gan pasaules vēsturē pārtikai ir audzētas vairāk kā 7000 dažādas augu sugas, pašreiz vairāk kā 75% no pasaulē patērētās pārtikas tiek ražots no 12 augu un 5 dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem. Četri kultūraugi – rīss, kukurūza, kvieši un kartupeļi – sastāda vairāk kā 60% no kopējās uztura enerģētiskās vērtības pasaulē. Ņemot vērā mūsu atkarību no ļoti maza kultūraugu
skaita, ir svarīgi saglabāt to šķirņu daudzveidību. FAO jau ir izteikusi brīdinājumus par to, ka mēs ļoti ātri zaudējam arī šķirņu daudzveidību tiem kultūraugiem, kas ir visizplatītākie. Piemēram, lai gan ir zināmi vairāki tūkstoši kviešu šķirņu, arvien mazāk un mazāk no tām tiek audzētas.
Pēdējā simtgadē, laikā no 1900. gada līdz 2000. gadam, zemniekiem pamazām atsakoties no tradicionālajām šķirnēm ir jau zaudētas trīs ceturtdaļas lauksaimniecības kultūru daudzveidības. Tradicionālās šķirnes gan industriālās lauksaimniecības attīstības, gan
dažādu politisku un likumdošanas iemeslu dēļ, zemnieki arvien biežāk aizstāj ar komerciālām hibrīdu šķirnēm. Tas zināmā mērā ir veicinājis ražu palielināšanos, kā arī produktu standartizētu izskatu, izmēru un garšas īpašības. Bet no otras puses zemnieki vairs nestāda tradicionālās šķirnes, tādējādi lēnām mazinot mūsu iespējas nodrošināt nākotnē visus ar pārtiku. Sekojošajā stāstā uzziniet, kāpēc ir tik svarīgi aizsargāt daudzveidību
lauksaimniecībā.
Kopš paļaujamies uz nelielu skaitu komerciālu augļu un dārzeņu sugu, tūkstošiem tradicionālo šķirņu ir izzudušas. Ir grūti aprēķināt precīzi, cik šķirņu zudis pēdējā gadsimta laikā, taču 1983.gadā veikts pētījums sniedza ieskatu problēmas mērogā. Pētījums, kurā tika aplūkotas 66 sugas, parādīja, ka aptuveni 93% šķirņu ASV ir izmirušas. Ir nepieciešams veikt atkārtotus pētījumus. National Geographic, http://ngm.nationalgeographic.com/2011/07/food-ark/food-variety-graphic
Gribi uzzināt vairāk? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte” un uzzini stāstus, kas slēpjas mūsu pārtikā.
