Stāsts:
Kas jāupurē mūsu apelsīnu sulai?
Trepes grima arvien dziļāk zemē, kamēr Eduardo turpināja likt savā grozā apelsīnu pēc apelsīna. Viņš stāvēja uz trepēm divu metru augstumā, izstiepies, lai aizsniegtu arī pašus augstākos zarus, kuros spīdēja sulīgie augļi. Ar vienu roku viņš notrauca melnos matus no pieres. Viņa seju rotāja sviedru lāses.
No trepju augšas 18 gadus vecais zēns varēja pārredzēt visu mazo apelsīnu koku dārzu, un, uz to raugoties, viņa seju rotāja smaids. Lai gan darbs nebija no vieglajiem, viņš bija ļoti apmierināts. Viņa dzīve bija krietni uzlabojusies, kopš viņš kopā ar savu māti pirms diviem gadiem bija pievienojies godīgās tirdzniecības kustībai. Tagad viņiem bija pietiekami līdzekļu, lai varētu atļauties īrēt mazu mājiņu un labākus dzīves apstākļus.
Eduardo vēl atcerējās savu iepriekšējo darbu lielajā apelsīnu plantācijā. Atmiņas par nelaimes gadījumu vēl bija pietiekami spilgtas. Tas notika kādā 2015. gada novembra dienā. No lielā karstuma Eduardo mocīja stipras galvassāpes. Viņš juta kā smagās apelsīnu somas siksnas griezās viņam plecā. Bija jau pieci pēcpusdienā un līdz darbdienas beigām bija palikušas tikai 2 stundas. To laikā bija jāpaspēj izpildīt dienas norma, līdz kurai vēl pietrūka
15 somas ar apelsīniem. Ja kopējo dienas normu – 60 somas apelsīnu – neizdotos salasīt, viņu varētu atlaist. Katra soma svēra vismaz 20 kilogramus un par somu viņš saņēma tikai 15 eiro centus, dažreiz pat mazāk, atkarībā no apelsīnu cenas pasaules tirgū.
Vai gribi zināt, kā stāsts beidzas? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte”, kur ne atradīsi ne tikai sižeta atrisinājumu, bet arī iedvesmojošus jautājumus, atbildīgus padomus, noderīgus resursus un vēl daudz ko citu!
Strādnieks apelsīnu plantācijā Brazīlijā. (photo: Christiliche Initative Romero)
Problēma Nr 4:
Arvien lielāka atsvešināšanās starp zemniekiem un patērētājiem
Cik daudz mēs zinām par savu ēdienu? Ja mēs apskatam savus ikdienā patērētos produktus – par cik daudziem no tiem mēs zinām visu būtisko – kur tie ir audzēti, kas tos ir audzējis un kādos apstākļos? Parasti pēc šāda pārbaudījuma, ja vien mēs paši neesam tie, kas saražo sev vajadzīgo pārtiku, nākas secināt, ka mūsdienās mēs zinām ļoti maz par sava ēdiena izcelsmi. Un šī plaisa starp zemnieku un patērētāju tikai turpina paplašināties. Tā nav tikai ģeogrāfiska, bet gan saistīta arī ar diezgan garo starpnieku ķēdi starp zemnieku un mūsu galdiem – pārtikas apstrādes uzņēmumiem, ražotāju zīmoliem, lielveikalu ķēdēm utt.
Zemniece no mazās saimniecības Burkina Faso. (photo: Aurèle Destrée)
Kā lai mēs zinām, vai zemnieki un lauksaimniecībā nodarbinātie strādnieki saņem taisnīgu atlīdzību par savu darbu? Eiropā, piemēram, daudzi zemnieki atsakās no savas nodarbes, jo ar lauksaimniecību nespēj nopelnīt pietiekami. Attīstības valstīs daudzi lauksaimnieki, sevišķi mazie zemnieki, ir spiesti dzīvot nabadzībā un pat badā. Strādniekiem, kas nodarbināti industriālajā lauksaimniecībā, kas ražo preces eksportam (piemēram, banānu vai tējas plantācijās), darba apstākļi ir nedroši, un arī atalgojums ir niecīgs.
Gribi uzzināt vairāk? Lejupielādē mūsu publicēto materiālu “Pārmaiņu ēdienkarte” un uzzini stāstus, kas slēpjas mūsu pārtikā.
